Kauns un kailums: kāpēc kauns nav par ķermeni, bet gan par kontekstu?

Vai ir dabiski kaunēties par kailuma? Šī sajūta ir pilnīgi reāla, nevis mistiska, un ir cieši saistīta nevis ar fizisku stāvokli, bet gan ar sociālu kontekstu .

I. Kauns par nosodījumu, nevis par ķermeni

Iedomājieties situāciju, kurā jūs pēkšņi atrodaties kails publiskā vietā, piemēram, dzelzceļa stacijas vidū. Tā kā jums nav iespējas uzreiz apģērbties, jūs pārņem neizmērojama izmisuma un pazemojuma sajūta .

• Iemesls: Tas nav tāpēc, ka jūsu ķermenis ir slikts. Tas ir baiļu no publiska nosodījuma dēļ. Neviens nevēlas saskarties ar nosodījumu, pat vizuālu.

• Kauns ir iemācīts: kauns par savu kailumu ir pilnīgi normāls, taču tā ir sociāli konstruēta reakcija uz normu pārkāpumu, nevis dabisks stāvoklis.

II. Kā kailuma kauns izzūd nūdistu vidē

Tiklīdz mainās konteksts, mainās arī sajūtas.

Ja atrodaties vietā, kur jūsu priekšā ir tikai kaili cilvēki , situācija radikāli mainās:

• Normas netiek pārkāptas: Būtībā nekas nenotiek , ja arī tu esi kails. Kailums ir pieņemams, ja mēs nelielā mikrosabiedrībā vienojamies, ka tas ir pieņemami .

• Kompleksu izzušana: Ja ir kāds kauns, tas parasti ir saistīts ar kompleksiem par izskatu (piemēram, "pārāk gaiša āda" vai "pārāk liels vēders"). Tomēr šis komplekss ātri izzūd, kad saproti, ka neviens tev nepievērš uzmanību . Neviens nav šeit, lai tevi tiesātu.

Ironiski, ka jaunpienācēji bieži var justies neērtāk, jo viņi joprojām ir apģērbti starp visiem kailajiem cilvēkiem.

III. Kailuma neitralitāte un pozitīvisms

Abstrahējoties no sociālā konteksta, kailums ir diezgan neitrāls, pat pozitīvs .

• Personīgais komforts: Ja naktī guļat kails zem segas, kur neviens neredz, tas nerada nekādu kaunu, vai ne? Tas bieži vien sniedz prieku un mierinājumu .

Kauna sajūta nerodas no kailuma , bet gan no bailēm pārkāpt kādu sociālu noteikumu . Nūdisms ir vieta, kur šis noteikums tiek uz laiku atcelts, ļaujot cilvēkam izjust brīvību bez apģērba un bez kauna.